Kā viss sākās
2. aprīlis, 2018 pl. 18:02,
1 komentārs
Manai vēlmei iegādāties īpašumu laikos pie vainas ir pārsvarā ekonomiski apsvērumi, tas ir, īsti neticu valsts nodrošinātām vecumdienām. Neesmu arī pārliecināts, ka tam tā būtu jābūt, bet tas jau ir cits stāsts.
Jau daudzus gadus ļoti mīlu iet pārgājienos, pārsvarā daru to vienatnē. Guļu teltī. Pirmos pārgājienus veicu gar jūru, bet sapratu, ka jūra nav priekš manis. Jūrai visa kā ir par daudz un tajā pašā laikā arī par maz. Pirms, aptuveni, pieciem gadiem izdomāju, ka vajag noiet ar kājām gar Daugavu visā tās garumā, nu ne visā, bet tajā daļā, kur šo lielisko upi sauc par Daugavu. Pašsaprotami ka sāku no augšas.
Iespaidi neatkārtojami! Apburoša daba un ainava, kas mijas ar pamestām mājām. Pēc maniem pieņēmumiem Daugavas augštecē pamestas ir septiņdesmit līdz astoņdesmit procenti mājas, arī tās, kuras ir apdzīvotas, ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Vispār situācija te, Daugavas augšgalā, ir diezgan bēdīga.
Tā nu kosmoss manī savienoja šīs lietas, ko darīt vecumdienās, burvīgo ainavu un kā pieņēmums, ka īpašumiem šeit jābūt lētiem, izlēmu, ka dabas parkā Daugavas loki ir nepieciešams kempings. Tur es kā vīrs gados varēšu uzņemt viesus, kuri mani uzturēs.
Sāku meklēt. Prasot vietējiem, neviens nevar palīdzēt, vecie saimnieki nomiruši, jaunie nerādās. Atlika tas, kas visiem - ss.lv.
Sludinājumiem sekoju ne pārāk intensīvi, ne man īsti nauda par ko pirkt, ne 100% pārliecība, ka vajag.
Arī īpašumus, kuri robežojas ar krasta līniju tik daudz nemaz nepārdod. Biju aizbraucis apskatīties kādus trīs. Viens bija tuvu ideālam, gandrīz kilometrs krasta līnijas 300 metru platumā, bet piebraukšana caur vasarnīcu ciematu Zapoļņiki, kur vietējie superplānotāji ceļus un celiņus ir sataisījuši kā zirnekļa tīklus, nenormāli šaurus un pilnīgi sapiņķerētus, Venēcijas plānotāji nervozi pīpē maliņā. Cita vieta bija pārāk tuvu Daugavpilij un ceļš uz viņu veda caur mājas pagalmu, kur smagajai mašīnai, ja nu kādreiz vajag, izbraukt nav cerību.
Pavisam negaidīti, kad kādus pāris mēnešus nebiju neko meklējis, atvēru ss.lv un IR! Daugavpils novada dome izsolē pārdod viensētu Daugavas krastā, sākuma cena 4900 EUR. Uz kartes skatoties vieta ideāla, Tieši pusceļš starp Krāslavu un Daugavpili, tikai kilometru nost no asfaltētās šosejas. Līdz izsoles pieteikšanās beigām atlikusi viena diena. Tā nu es pārbaudu vai kontā ir 10% no īpašuma vērtības, ņemu darbā brīvdienu un braucu uz Daugavas lokiem. Ierados šeit lietainā un aukstā oktobra dienā. Māja un šķūnis, gaužām bēdīgā stāvoklī, aka izskatās pēc purva akača, nepļautā zāle līdz logiem. Piebraukt ar Quattro nevar, jo jābrauc caur nezināmas izcelsmes slīkšņu. Bet ainava perfekta, māja kalna galā, lejā Daugava, var redzēt divus līkumus un dzirdēt kā upe tek. Melodija, kas nāk no tekošās Daugavas nav ne ar ko salīdzināma. Īsāk sakot, šī vieta mani paņēma savā gūstā ar pirmo reizi un bez iespējas cīnīties pretī.
Papētot kadastrs.lv datus, apstaigāju tuvākos kaimiņus un zemju īpašniekus, tā sakot, savākt informāciju. Tuvākais kaimiņš Voiceks deviņos no rīta nāca uz mājām ar folleri kabatā, bet sieva, kuru es satiku pirmo, likās, ka ir pēc infarkta, izrādās pālī. Skaidrā viņi nav bijuši kopš reizes, kad viņus satiku.
Nākošais bija Antons, krievs, īsts krievs, par kādiem runā, ka esot kārtīgi mužiki un tāds viņš arī ir. Vīrs un vārds, kurš dzer, bet dzērumā pat ar traktoru pa lauku netaisās braukt.
Tad nu vēlreiz apskatos savus jaunos īpašumus un braucu uz Daugavpils domi pieteikties izsolē.
Domē aizpildīju iesniegumu, aizgāju uz banku, pārskaitīju 10% un tad - mēneša gaidīšana.
Šī mēneša laikā domas pa galvu vandījās daudz un dažādas, no projektiem kur Dienvidu tilts nobāl un Gaismas pils ir saimniecības ēka, līdz nah man to visu vajag.
Izsole paredzēta 11. novembrī, pirms izsoles atbraucu apskatīt savu potenciālo pirkumu vēl vienu reizi un sapratu, ka man viņu vajag. Tikai žēl, ka naudu esmu sarunājis aizņemties tik, cik būs nepieciešams, ja būšu vienīgais dalībnieks.
Pie izsoles durvīm kādi piecpadsmit cilvēki. Iepriekšējā beidzas, sākas nākamā, ārpusē paliek kādi septiņi, manējā nākamā. Iepriekšējā ar sākuma cenu līdzīgu manējai, beidzas pie 40 tūkstošiem, rokas nolaižas. Sākoties manējai izsolei, saprotu, ka esmu viens, pārējie paliek gaidīt nākamo, kura ir pēc 30 minūtēm. Tā nu es ar kārtas numuru 2 (numuru viens kāds no satraucošās iepriekšējās izsoles bija paņēmis līdzi), nosolot +50 EUR, esmu kļuvis par lauku viensētas īpašnieku. Nelieli labojumi protokolā (jālabo uz divi), kurš jau bija sagatavots, ka vinnējis ir Kaspars Freimanis ar numuru viens, un TĀDĀ, 2014. gada Lāčplēša dienā esmu kļuvis par lauku viensētas īpašnieku.
....Pirmās daļas beigas!
1 komentārs - Kā viss sākās
Aija - 5. oktobris, 2019 pl. 15:54
Lai veicas! Vai var jau aizrunàt kempinga namiņu?