Daugava Latvijā 1. posms (Koškovci - Krāslava)

Daugava Latvijā 1. posms (Koškovci - Krāslava)

Pārgājiena garums 50 km.

Pārgājiena ilgums 2 dienas.

Labākais laiks pavasaris.

Sarežģītības pakāpe - viegls.

Loģistika - Nakts kempingā “Krasti”, no rīta vienu mašīnu jūs atstājat Krāslavā, ar otru es jūs aizvedu uz Koškovciem. Pārgājienu beidzot, galapunktā jums ir auto.

Nakšņošana pie Indricas upes ietekas Daugavā.

Uzmanību!!! Pirms pārgājiena obligāti jāisniedz robežsargiem terminētās caurlaides pieprasījums!!! Minimums trīs dienas iepriekš, labāk nedēļu.

Uzmanību. Lielāko pārgājiena daļu LMT klientiem nebūs datu partraides iespējas un arī ar sazvanīšanos būs stipri bēdīgi, Bitei ir nedzudz labāk, bet arī ļoti slikti, Tele2 esot labāk.

Kā mums gāja?

Ceturdien 6. maijā atbraucām uz “Krastiem”, uzcepām šašliku, iedzērām alu un gājām gulēt. 7. maija rītā, plkst. 7.00 izbraucām uz Krāslavu. Uzkāpām Priedaines skatu tornī, ar mašīnu apskatījām pilsētu, nopirkām Krāslavas alu finišam, jo nebija pārliecība, ka beidzot pārgājienu, veikali vēl būs vaļā. Auto atstājām pie Krāslavas pils, tur ir stāvlaukums, kuru pieskata kamera, stāvlaukumā gan ir ierobežots stāvēšanas laiks max 2h, bet mums izdevās tūrisma informācijas centrā vienoties, ka par godu mūsu pārgājienam, neviens mūs nesodīs, iespējams tāpēc, ka mēs baigi foršie, bet visticamāk jau tāpēc, ka viņi, tajā tūrisma informācijas centrā, tādi bagi foršie.

Attēlā: Skats uz Daugavas lokiem no Priedaines skatu torņa

Attēlā: Krāslavas pils (grāfu Plāteru pils)

Attēlā: Skats uz Krāslavu no Krāslavas pils.

Plkst. 9.00 draudziņš Jānis Vilcāns mūs aizveda uz Koškovciem, vietu kur sākas Latvija, Eiropas savienība un Daugavas tecējums Latvijas teritorijā, vēl gan tikai pa pusei, jo pirmos 17km Daugavas kreisais krasts pieder Baltkrieviem. Ierodoties Koškovcos, vai pirms tam jau pa ceļam braucot uz turieni, būtu ļoti vēlams piezvanīt Piedrujas robežsargiem un pateikt, kas jūs esat un ko gatavojieties darīt, citādi viņi izrāda pārlieku nervozitāti, redzot pa robežu staigājošus cilvēkus ar mugursomām.

Koškovci ir pirmā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā, ja Latvijā iebrauc pa Daugavu, tas gan laikam šobrīd nav ar likumu atļauts, un arī apdzīvota vieta ir lepni teikts, likās, ka Koškovcos neviens nedzīvo. Toties lauki ir aparti, apsēti līdz pašai robežai. Koškovcos var apskatīt māju “Ligzdas”, kurā pirmajā Latvijas neatkarībā ir dzīvojuši robežsargi, un pirtiņu, kura arī vēl ir saglabājusies no tiem laikiem. Visas tās mājas, lai arī tajās neviens nedzīvo, šobrīd ir privātīpašums un nebūtu pieklājīgi mēģināt tur visu izložņāt, nofotografējām un gājām prom. Košķovci arī ir īstā vieta, kur sākt laivu braucienu, ja vēlaties laivot pa Daugavu visā tās garumā Latvijas teritorijā. Šogad, laikam robežsargi, ir iztīrījuši krūmus un laivas ielaišana Daugavā ir padarīta par ērtu. Arī piebraukt ar mašīnu un apgriezties ar piekabi lielām problēmām nevajadzētu būt.

Attēlā: Latvijas laika Robežsargu māja “Ligzdas”

Attēlā: “Pirmā” pirts Latvijā

Attēlā: Laivas ielaišanas vieta Koškovcos, pie Ligzdu mājām.

Tālāk no Koškovciem dodamies rietumu virzienā pa ceļu V656, ceļš ved gar Daugavu, bet pieļauju, ka, ja visi koki būs ar lapām, Daugavu redzēt īsti nevarēs. Apdzīvotas vietas Gorbačova un Dvorčani jau ir daudz vairāk apdzīvotas, un pamestas mājas arī kļūs mazāk. Krūmi gar ceļmalām ir izcirsti, visi lauki apstrādāti. Var sastapt cilvēkus. Katrā ziņā nav nekā depresīva, kā to mēģina pasniegt no Rīgas degunu ārā nepabāzušie švītiņi.

Attēlā: Ceļš V656 pie Gorbačovas

Attēlā: ar ziemājiem sadīgušii lauki pie Dvorčaniem

Attēlā: Cilvēki brauc strādāt

Kad noieti 6km, tad pirmais “lielais” ciems Lupandi, diezgan apdzīvots. Sakopti pagalmi, apdzīvotas mājas. Ejot īsti nevar redzēt, bet, papētot karti, interesanti liekas latviskie māju nosaukumi, ne latgaliski, ne poliski, ne slāviski, bet tieši latviski “Piena lāses”, “Pakavi”, “Vagas”, “Upītes”, “Jāņi” u.t.t. Pēc Lupandiem mums laiks pirmajam pit stop, atraduši vietu saulītē un aizvējā, vienā vārdā, laikam tādu vietu sauc - piesaulīte. Tātad, atraduši vietu piesaulītē, atpūtinam plecus no smagajām somām un kājas. Iedzeram tēju un iestiprināmies, atceroties, ka katrs apēstais grams dod spēkus un padara somu vieglāku.

Attēlā: Pit stop Lupandos

Dodamies tālāk Piedrujas virzienā, sāk līņāt lietus, kaut sinoptiķi solīja tikai pašā vakarā. Pirms Piedrujas ir skaista, pašvaldības iekārtota atpūtas vieta ar nojumi, vietu ugunskuram, un dekoratīviem krēsliem un skatu laukumu. Parasti šeit ir piejama arī pašvaldības sarūpēta malka ugunskuram. Piekļuve šai vietai gan ir izveidota tikai no Piedrujas (rietumu) puses, bet mēs, nevēloties iet līkumu, gribam iziet pa taisno no austrumu puses. Tāpēc uzreiz aiz Čerņijas upes, kur ceļš sāk griezties uz ziemeļiem mēs dodamies pāri pļavai Daugavas virzienā. Ir pavasaris, zālē vēl nav gara, var iet gan pa pļavu, gan pa lauka malu. Posms sanāk diezgan īss, apmēram 1km, bet ir jāpārvar dažas, diezgan stāvas gravas, ko izdarīt, kad būs saaugusi gara zāle un nātres, nebūs pārāk viegli un patīkami. Toties galā ir nojumīte, kur paslēpties no kaitinošā lietus, un diezgan skaists skats uz Baltkrievijai piederošo “tēvu Bernardiešu” salu. No šejiens arī sākas jaunais, Krāslavas novada tūrisma centra izveidotais velomaršruts nr. 789, pa kuru pārsvarā arī turpināsies mūsu pārgājiena maršruts.

Attēlā: gar lauka malu pa Daugavas krastu

Attēlā: atpūtas vieta pirms Piedrujas

No “Krēsliem‘ dodamies uz Piedruju, pilsētu kurā kādreiz esot bijušas 137 mājas un  dzīvojuši vairāk kā 1000 iedzīvotāji, tagad mazāk kā 150 cilvēku dzīvo Piedrujā. Piedruja ir maza skaista pilsētiņa ar divām baznīcām un veikalu, kurā vienlaikus drīkst atrasties divi klienti, kuri nav no Piedrujas un laikam neierobežots skaits Piedrujas iedzīvotāju. Šis ir arī pēdējais veikals pirms Krāslavas, tā kā kārtīgi jāpadomā, vai nav kaut kas nepieciešams vakariņām vai brokastīm. Mēs nopirkām mazo balzāma pudelīti. Tālāk dodamies robežsargu posteņa virzienā. Vietā, kur tagad ir uzbūvēts moderns robežsargu postenis, ilgus gadus ir bijusi pārceltuve uz Baltkrievijas pilsētu Druju. Pārceltuve darbojās līdz 1993. gadam. Šobrīd par to, ka reiz te bijis robežšķērsošanas punkts, liecina tikai ceļazīmes, kādas parasti uzstāda šķērsojot robežu, iebraucot citā valstī. Par pārceltuvi režisore Laila Pakalniņa ir uzfilmējusi dokumentālo filmu “Prāmis”, kas iznākusi 1994. gadā.

attēls: Svētā Nikolaja pareizticīgo paznīca Piedrujā

attēlā: Svētās Jaunavas Marijas katoļu baznīca

attēlā: iela un māja Piedrujā

attēlā: ceļa zīme Piedrujā, vietā, kur kādreiz darbojās pārceltuve.

Tālāk, pa 789 velomaršrutu, caur Piedrujas piepilsētu Aleksandrovu dodamies tālāk. Kādus 3km aiz Piedrujas ceļš nogriežas pa labi Kiseļevcu virzienā, prom no Daugavas, mēs gribam gar Daugavu, tāpēc dodamies pa kreisi, kur kartē iezīmēta atpūtas vieta. Tā nav pirmā svaiguma, bet galds ir liels, skats uz upi un Baltkrieviju arī ir OK. Tad gar Daugavu, pa pļavu un lauka malu iet taciņa, kuru, iespējams, iebraukuši robežsargi ar kvadracikliem, vietām gravas, vietām taciņa ir aparta, bet vispār nav nekādas vainas. Vienā vietā pat jauns tiltiņš pār Kiseļevcu strautu uzcelts. Tā līdz vietai, kur beidzas Baltkrievija, un Latvija jau ir Daugavas abos krastos. Kreisajā krastā var redzēt Latvijas robežsargu torni un diezgan labi saskatīt gan Baltkrievijas sarkani zaļo, gan Latvijas balto robežstabu. Labajā Krastā ietek upīte, kuru salīdzinoši grūti šķērsot un abos tās krastos kaut kādas būdeles, varētu būt saistītas ar robežsargiem, viena no kurām izskatās galīgi aizmirsta, zālē ieaugušas mētājas video novērošanas kameras, kuras nogāzušās ar visu sapuvušo stabu. Tālāk, pēc upītes, jau Latvija ir abos upes krastos, lai arī pierobežas josla būs vēl ilgi, sajūta tomēr nedaudz brīvāka.

attēlā: atpūtas vieta pie Kiseļevciem

attēlā: tēja Kiseļevcu atpūtas vietā ar skatu uz Baltkrieviju

attēlā: tiltiņš pār Kiseļevcu strautu

attēlā: pamesta būdiņa un “pēdējais” robežstabs

attēlā: kameras no nopuvuša staba vēro zemi

Pārvarot Pomazinas upi, taciņa beidzas, gar Zaķu mājām (nav apdzīvotas, bet pamestas neizskatās) izejam atpakaļ uz 789 velomaršrutu, pa kuru gribam nonāk līdz plānotajai nakšņošanas vietai pie Indricas upes ietekas Daugavā. Indricas upe kādreiz bijusi robežupe starp Livoniju un Poliju. Bijām dzirdējuši ka pie Indricas ietekas esot kaut kāda nojumīte, tā kā jau vairākas stundas nepārtraukti līst lietus un apstāties netaisās ļoti vēlējāmies to atrast. Saņemt no draugiem koordinātes arī nesanāk, jo mobilie telefoni gan Bite, gan LMT ir ārpus uztveršanas zonas, vispār visu ceļu datu pārraide nav gandrīz nemaz un zvanīt arī visu laiku slēdzas pie Baltkrievijas. LMT un Bite sakarus šeit pierobežā necenšas nodrošināt, tāpat kā televīzija. Pierobežā visi skatās krievu vai baltkrievu, jo Latvijas nav pieejama. Klejojam gar Indricas upes kreiso krastu, meklējam kur iekārt šupuļtīklus, bet tādā draņķīgā laikā neko atrast neizdodas. Toties atrodam ideālu vietu, kur gulēt ja būtu gājuši pārgājienā ar teltīm. Pirms pašas ietecēšanas daugavā Indricas upe met līkločus, viens no pēdējoem lokiem veido pussalu, lai uz tās nokļūtu jāiet pa šauru korīti, nojumes nav, toties priekšā ir brīnišķīga pļaviņa, kuru no vēja pasargā upes krasta koki, aukstā laikā gulēt teltī šī būtu brīnišķīga vieta, bet mums ir šūpuļtīkli un nekas cits neatliek, kā meklēt citu vietu. Tātad, nojumi neatrodam, bet dzirdam, ka kaut kur netālu kāds strādā ar motorzāģi. Redzam, ka upes otrā krastā, augšā kāds zāģē. Viņam austiņas un strādā motorzāģis, loģiski, ka viņš mūs nedzird, bet, kad mājam ar rokām, viņam tomēr izdodas mūs pamanīt.

Ļoti laipns kungs pensijas gados, kad uzzina, ka esam tikai divi, aicina mūs pie sevis. Mēs gan pieklājības pēc atsakam, tad viņš apņemas parādīt labas naktsvietas upes krastā. Uz veloceliņa pār Indricas upi ir izveidots tiltiņš, pār to nokļūstam pie Jāzepa mājas. Viņš izvadā mūs pa sev piederošo krastu, izrāda visas labās vietas un nosaka, ka, ja gribam, varam iet gulēt pie viņa uz pirti, jāmaksā nebūšot. Mēs pieklājīgi atsakām vēlreiz. Nometam somas slapjajā zālē un ejam visas labās vietiņas apskatīt vēlreiz. Lai gulētu teltī vietas ir pārpārēm, bet šūpuļtīkliem neko piemērotu atrast neizdodas, bet, ja godīgi, tad man liekas, ka, ja būtu ar teltīm, tad šūpuļtīklu vietas būtu simts, bet piemērotu telts vietu atrast neizdotos. Noblandījušies pa krastu, vēja sapūsti un lietū izmirkuši, ejam pie Jāzepa. Kāpēc jāguļ aukstumā un slapjumā, ja var gulēt siltā pirtī?

Jāzeps priecīgs, ka mēs atnācām. Sāka ar to, ka parādīja kaut kādu no gultas un durvīm izveidotu konstrukciju, līdzīgu galdam, kura apklāta ar smalku audumu un lika uzminēt, kas tas ir. Mums neizdevās, arī nosukums neko neizteica, bet, tad uzzinājām, ka tas ir kā galds, uz kura liek cilvēku, kad tas nomirst, un viņš sev jau tādu ir uztaisījis. Bet, tā kā tagad ir atnākuši ciemiņi, tad konstrukcija bija jāizjauc un jāpārtāisa atpakaļ par gultu, lai man būtu, kur gulēt pa nakti. Tad Jāzeps pirts augšā parādīja savu zārku, kuru jau pirms trīsdesmit gadiem licis izgatavot no, pēc pirts būvniecības pāri palikušajiem, sešiem dēļiem. Nu un vēl, aiz pirts bija arī jau gatavs kapa piemineklis, ar vārdu uzvārdu, dzimšanas datumu un dzejolīti, bez bildes un miršanas datuma. Domāju ka Jāzeps, ar šādu gatavošanos nodzīvos līdz 100 vai ilgāk.

Es tiku aizsūtīts pēc ūdens, Oskars pēc malkas, Jāzeps pats ņēmās iekurināt pirti, lai mēs varam sasildīties un izžāvēt drēbes. Izstāstīja kā lietot pirti, kur izslēgt gaismu un, ka uz nakti durvīm krampītis obligāti jāaiztaisa, jo visādi žuļiki apkārt vazājoties, viņš pats esot mednieks un guļot ar bisi pie gultas. Vienu brīdi vēl Jāzepa kundze atnāca noskaidrot, kas te tagad būs un kā mēs tā - bez gultas veļas! Viņai maksimāli pieklājīgi tika paskaidrots, ka mēs esam tūristi un mums neko nevajagot, mēs tāpat iztiksim. Vēlāk gan kundze arī savu roku iemanījās pielikt mūsu labsajūtas vairošanai, Jāzeps atnesa sūtījumu no kundzes - bļodiņu ar sālītiem gurķiem un katliņā vārītus kartupeļus ar mērci. Viss garšoja izcili, tagad šo rakstot, siekalas pilna mute.

attēlā: Jāzeps

attēlā: Jāzepa pirtiņa

attēlā: Osītis laimīgs saēdies Jāzepa kundzes kartupeļus

Nomazgājušies, pārģērbušies, salikām drēbes žāvēties un gājām gulēt. Gulēju labi, nekādi apstāvētāji sapņos nerādījās.

Pirmajā dienā pievārēti 28km 9 stundās, no kuriem 6km meklējot, kur pakārt šūpuļtīklu un ķerot mobilā telefona uztveršanas zonu.

attēlā: 6km meklējot vietu šūpuļtīklam

Otrās dienas rīts jau izskatās daudz cerīgāks. Ceļamies sešos no rīta, ārā spīd saule. Brokastīs kam tēja, kam kafija, kam auzu pārslu putra, kam biezpiens. Brokastis paēstas, mēs dodamies ceļā, no Jāzepa neatvadījāmies, jo pagalmā viņš redzams nebija, varbūt vēl guļ, nav ko modināt cilvēku, kurš guļ ar bisi. Neesam vēl ne cik nogājuši, kad ir skaidrs, ka līs arī šodien, diezgan pavēss. Osītim, kurš izmantoja nūjas, pat sagribējās uzvilkt cimdus.

Otrās dienas rītā izvēlamies turpināt ceļu pa velomaršrutu, alternatīva bija gar Daugavas krastu, bet likās, ka tur būs grūti izbrist. Tā nu dodamies Indricas baznīcas virzienā. Pa grantētu ceļu 3km un esam nonākuši pie Indricas baznīcas. Indricas baznīca ir vecākā koka baznīca Latvijā, celta 1698. gadā, tās draudze ir senākā Latgalē. Skaista baznīca, ar atsevišķu zvanu torni, ļoti skaistā vietā.

attēlā: Indricas Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca

No Indricas baznīcas turpinam ceļu pa velomaršrutu. Kādus 3km ceļš ved gar Daugavu, tad velomaršruts novirzās no Daugavas pa mazajiem meža celiņiem, tā kā mūsu plāns ir pēc iespējas vairāk iet gar Daugavu, mēs turāmies tuvāk upei, vietām taciņas ir, vietām nav, bet vispār izbrist var. Dažās vietās jāparvar diezgan dziļas gravas un strautiņi/grāvīši/upītes, gandrīz visas ir diezgan viegli pārvaramas. Dažas gan ir palielas, tām sanāk apiet ar lielu līkumu. Uz brīdi aizņēmos no Oskara nūjas, piekritīšu, ka ar nūjām iet ātrāk, un pa šķēršļotu apvidu, gravām pārvietoties ir daudz vieglāk. Turpāk arī ņemšu nūjas pārgājienos. Ik pa laikam līst, ik pa laikam spīd saule bet tas baigi netraucē, ir forši. Tuvojamies Krāslavai. Pa ceļam vēl uztaisam pauzi, uzkurinam mazu ugunskuriņu, padzeram tēju, uzēdam un dodamies tālāk. Ir gabaliņi pa ceļu, ir gabaliņi, kur jābrien. Vienā vietā pat atradām dinozaura skeletu, nebija pārāk vecs, jo tārpi vēl ēda uz kauliem palikušo gaļu.

attēlā: laikam aļņa skelets ar nedaudz ādu un gaļu

Gar pamestu pirtiņu izejam uz celiņa. Celiņš, kā jau tas ierasts Latgalē, iet caur vairāku māju pagalmiem, līdz nonāk Krīviņu sādžā. No sākuma tas ir blīvi apdzīvots diezgan simpātisks vasarnīcu ciemats, tālāk jau pašu Krīviņu apdzīvotas viensētas. Pirmā, diemžēl neatceros kuram no Krīviņiem piederošā, bija ļoti interesanta ar savām instalācijām, humors saimniekam netrūkst nemaz.

attēlā: rašen mustang

attēlā: brīdinājums par nikniem suņiem

attēlā: programmas nagla, neveiksmīgs alus pievedums Krīviņu mājām

Tālāk pa Krīviņu pagalmiem, gar Jāņa Krīviņa mājām, līdz Sergeja Krīviņa mājām, pie kurām uz lieliem akmeņiem uztaisam pitstopu pirms pārgājiena pēdējā posma. Šīs pauzes laikā arī iepazināmies ar Sergeju Krīviņu, kurš laipni mums izstāstīja, kā sādža radusies, kas kur dzīvo, un kas kur saimnieko. Aizveda ekskursijā uz meža ezeriņu, kuram mēs būtu pagājuši garām, to pat nepamanot. Skumbiņu ezers atrodas starp Skumbiņu sādžu un Krīviņu sādžu, meža vidū, krāterī. Interesanta un apskates vērta vieta, arī zivis dzīvojot, un esot 20m dziļš.

Atvadoties, Sergejs mums parāda īsāko ceļu uz Krāslavu un apsveic uzvaras svētkos, pastāsta vēl dažas intresantas lietas un iepazīstina mūs ar savu viedokli par notiekošo pasaulē. Es nepiekrītu, bet šķiramies bez kašķa.

Pa tiltiņu pār Skaistas upi, kuru esot cēlis Sergeja Krīviņa tēvs, ieejam Krāslavā. Lai arī esam noguruši, izvēlamies nevis taisnāko ceļu, pa kuru jau daudzas reizes braukts ar auto, bet mazās ieliņas gar Daugavu. Tā noteikti ir interesantāk, tā var redzēt, kā cilvēki dzīvo pa īstam, uz lielo ielu pusi viņi izrādās, bet sētas pusē ir īstā dzīve.

attēlā: Ausekļa ielas sākums Krāslavā

attēlā: Krāslava, Ausekļa iela

attēlā: laiva Daugavas krastā

attēlā: Ādmiņu iela Krāslavā

Izgājuši pa Nometņu, Tautas, Ausekļa un Ādmiņu ielām, nonākam finiša taisnē, pa A6 caur parku, līdz grāfu Plāteru pilij, kuras otrā pusē, pie tūrisma informācijas centra mūs gaida atstātā un kameras pieskatītā mašīna. Pa ceļam gan vēl nopirkām mazo spainīti ar šašliku, jo mašīnā mūs gaidīja Krāslavas alus.

Otrajā dienā noieti nedaudz vairāk kā 20km 7 stundās.

Vakarā “Krastos” uzcepām gaļu, ieēdām šašliku un devāmies Rīgas virzienā. Tā tika pavadītas šogad labākās četras dienas, bet būs vēl!

Saite uz maršrutu google maps: https://www.google.com/maps/d/u/0/edit?mid=1NimzxFBW7ULyGmpfphZFJPULjaV-FyKU&usp=sharing

Pārgājiens - Puniškas ūdenskritums

Kopsavilkums: pārgājiena garums apmēram 6 km, nav piemērots bērniem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Liela iespēja saslapināt kājas.

Iespējams, ka pārgājienu var pagarināt gar Punišku dodoties uz augšu, līdz dzelzceļam, un tad gar Baltu atpakaļ līdz Daugavai.

Pārgājienu var saīsināt no ūdenskrituma pa veco ceļu, dodoties uz rietumiem, un tad jau pa ceļu atpakaļ uz Krastiem.

GPX - https://drive.google.com/file/d/1249e58dygE6iyuk2fZxma7p3eFqBOYRF/view?usp=sharing
KML - https://drive.google.com/file/d/18yFK-o5zDEFEN9V3cgfPeAdR5N8Zqkpa/view?usp=sharing
TCX - https://drive.google.com/file/d/17qwtC2_YYUwbR3ObiXUway0j88GPUEeT/view?usp=sharing

Pārgājiens gar Daugavas lokiem Kempings "Krasti" - Slutišķu krauja - kempings "Krasti"

Pārgājiens gar Daugavas lokiem, jeb precīzāk gar Daugavsargu loku. Kempings “Krasti” - Slutišķu krauja - kempings “Krasti”. Pārgājiens nav garš, tikai kādi 10km un apmēram trīs stundas. Grūtības pakāpe ļoti viegli variējama, bet tāda galīgi viegla īsti nebūs nevienā no variantiem. Vislabākais gada laiks šim pārgājienam ir pavasaris, tomēr katrā gadalaikā būs savi plusi un mīnusi. Pavasarī lapas neaizsedz skatu, garā zāle ir sagulusies un pa kājām pārāk nepinas, toties upīšu vai strautu šķērsošana ir interesanta. Ziemā ir grūti brist pa sniegu, vasarā traucē garā zāle un koku lapas aizsedz skaisto ainavu, rudenī garā zāle ir slapja. Īsāk sakot, iemeslu neiet atrast var ļoti viegli. Bet, ja nu tomēr ir izdomāts, ka jāiet, tad pa ceļam jāapskata viss, ko vien var.

Židinas senkapi - pirmais apskates objekts ir Židinas senkapi. Par Židinas senkapiem man nekas īsti nav zināms un arī internets neko daudz par viņiem nestāsta, tikai to, ka vietējas nozīmes valsts aizsargājams kultūras piemineklis, iekļauts sarakstā 1998. gadā ar numuru 682. Dzīvē atpazīstams pēc nelielas, zālē ieaugušas akmens plāksnes ar uzrakstu “Židinas senkapi”.

Markovas kapi – vieta, kur kādreiz bija kapi, bet tagad palikusi tikai piemiņas vieta. Laikā, kad cēla Daugavpils hidroelektrostaciju visas kapsētas, kuras atradās applūstošajā teritorijā tika pārapbedītas. No sākuma tuviniekiem tika dota iespēja savus mironīšus pašiem izrakt un pārvest kur grib, bet tie, kuri noteiktā laika posmā netika pārapbedīti, tika izrakti ar ekskavatoru, sabērti smagās mašīnas kravas kastē un pārvesti uz citiem kapiem.

Markovas izziņas taka - īsti nezinu ko tur izzināt, bet pa trepītēm var uzkāpt Markovas pilskalnā un pa otru pusi pār Putānu upīti nokāpt Slutišķos.

Markovas pilskalns - viens no mazākajiem Latgales pilskalniem, funkcionējis otrajā un pirmajā gadu simtā pirms mūsu ēras. Daļēji norakts padomju gados, lai iegūtu granti. Tagad apaudzis ar priedēm un nekāda baigi skaistā skata no Markovas pilskalna nav.

Putānu upīte - maza sīka upīte, kura sākas turpat Tumšajā purvā. Pavasaros, kad viss kūst, var būt diezgan branga upīte, bet par laimi pār viņu nav jābrien, jo ir uztaisīts tiltiņš.

Dziesmu kalns - atmodas laikā bijusi populāra vieta, pat Dainis Īvāns un Raimonds Pauls esot dziesmas dziedājuši. Pats gan to neesmu redzējis. Tagad privātīpašums, bet par ziedojumu viens eiro ir publiski pieejams. Noteikti ir vērts uzkāpt, jo paveras brīnišķīgs skats uz Slutišķu sādžu, Daugavas lokiem un Slutišķu krauju.

Slutišķi - interesanta, vēsturiska vieta, uz kurieni vecticībnieki atmuka no Krievijas. Gandrīz katra māja ir kultūras piemineklis, arī tā guļbaļķu ar plastmasas logiem.

Slutišķu vecticībnieku sēta - atjaunota māja ar autentisku iekārtojumu. Naujenes novadpētniecības muzeja filiāle. Noteikti ir vērts ieiet apskatīties un nepažēlot latiņu ekskursijai ar gidu.

Slutišķu krauja - īstenībā tā nav tikai viena krauja, tās ir kraujas aiz kraujas, pa kurām resnam cilvēkam, kā man, ir gaužām grūti kāpelēt augšā un lejā, protams, ka var nohalturēt un līdz kāpnītēm aiziet gar Daugavas krastu, tas ir iespējams arī pavasarī, kad Daugavā ūdens līmenis ir diezgan augsts, bet, lai sapratu kraujas vērtību, es tomēr ieteiktu turpceļā pakāpelēt. Kad esi kārtīgi pakāpelējis, tad nonāc pie trepītēm ar gandrīz divsimt pakāpieniem, pa kuriem var uzkāpt uz Latvijas valsts mežu labiekārtotu atpūtas vietu. Te nu visi, kas atnākuši, ir pelnījuši izbaudīt ainavu un desmaizes ar tēju. Ir pieejama arī uguskura vieta, tā kā var cept arī desu. 

Atpakaļceļu iesaku izvēlēties vieglāko, uzmanīgi nokāpt pa slidīgajām trepītēm līdz upei un bez kāpelēšanas, ejot pa makšķernieku iemītām taciņām gar Daugavas krastu, doties atpakaļ uz kempingu. Pa ceļam var apskatīties Latgales sētu, kurā jau šogad (2019.) izskatās, ka būs jauna estrāde, kuras lielākais pasākums laikam ir Starptautiskais tautas mākslas festivāls “Augšdaugava”, kas notiek katru gadu maija beigās.

Vēl kilometrs gar Daugavu un esam atpakaļ kempingā “Krasti”, kur var padzert tēju, pacept desiņas un, ja ir vēlēšanās, var arī nakti teltī pārlaist.

Pārgajiens, kurš beidzās pirms laika, jeb mana otrā dzimšanas diena 14. jūnijs.

Kārtējās brīvdienas biju nolēmis pavadīt aktīvi, un doties pārgājienā. Sestdien, kad visi iekrājušies darbi bija padarīti nolēmu izmest loku no Ķeguma līdz Ikšķilei pa Daugavas kreiso krastu, tātad caur Salaspili uz mājām. Pirmajā dienā, par cik vēlais starts, ieplānots noiet 20km bet otrajā 40km.

Tātad 17.00 esmu Ķeguma stacijā, un ceļš var sākties.

Ķeguma stacija, un negaisa mākoņi.

Visapkārt ducina un klīst negaisa mākoņi, bet mani tas nebaida, apģērbs un ekipējums ir piemērots, esmu gatavs salīt. Ķegums ir pietiekami gīta vieta un svaigais zaļums ar kontrastainajām debesīm visu padara vēl skaistāku.
Liepu iela, Ķegumā
Nemaz nezināju ka Ķegumā ir arī strūklaka.
Strūklaka Ķegumā
Intresanti būtu uzzināt vai šis saules pulkstenis darbojas vai ir tīri dekoratīvs elements?
Saules pulkstenisSaules pulkstenis
Varbūt, ja kāds zin, iepazīstiniet kā lietot šo saules pulksteni!
Tālāk ceļš ved pār Ķeguma elektrostaciju Tomes virzienā, es gan izvēlos iet ar mazu līkumiņu gar privātmājām, zivju dīķiem un viesnamiem, nevis pa simtsreiz braukto  šoseju Ķegums-Daugmale-Rīgas HES, un pie moteļkrodziņa "Ošukrogs" nogriežos pa labi.
Ķeguma HESTiek ražota elektrībaPanorāmas skats Rīgas virzienā.Pasaku namiņš
Kā jau bildes redzems, negaiss ir visapkārt, tikai man veicas lietus un negaisa mākoņi man iet garām uzpilinot vien dažas piles, un tas netraucē.
Pie Tomes, Daugavas krastā ir iekārtota skaista, publiski pieejama pludmale, kur var peldēties, makšķerēt un celt teltis, bet man līdz teltij vēl kādi 15 kilometri, tāpēc ignorējot zīmes "Privātīpašums" dodos tālāk. Gar Daugavas krastu tak drīks iet jebkurš, vai ne?Tomes pludmaleAizliegtā zonaLapene, un aiz viņas čigānu pirtiņa
Šajā gadījumā gan īpašnieks, kuru nesastapu, neizskatās pārāk bargs, un sēta ar barjeru ir uzcelta tikai tāpēc lai nodalītu savu zemi no publiskās pludmales, vismaz man suņus virsū neviens nerīdija.
Tālāk jau paliek grūtāk, līdz jostas vietai garā zāle nav pļauta un ir slapja, tas vēl būtu nieks ja neaugtu avenes, kuru dzeloņi dizgan nepatīkami skrāpē kājas, toties esmu tuvāk dabai un pat pamanu no manis mūkam mazu stirnēnu.
 pļava
Pie nelela priežu puduriņa pamanu interesantu vietu, stāvā Daugavas krastā uzbērts valnis, un tam apkārt grāvis, pieejot tuvāk pamanu arī kautkādu, gandrīz apgāzušos uzrakstu "Zviedru skanste", izpētot apkārtni tā arī neizdodas noskaidrot kas tas ir, bet neizskatās ka kautkas sens, drīzāk izskatās pēc pamestām skautu izklaidēm.
 Valnis ar grāviZviedru skanste
Turpat, tikai kādus pārsimts metrus aiz Zviedru skanstes ir Latvijas pēckrīzes ainavas klasisks skats, pamests "jaunais projekts" ar draudošu uzrakstu "Tev nebūs zagt", es gan vēl zem šī baušļa uzrakstītu brīdinājumu, ko bieži redzam reklāmā "tev nebūs neapdomīgos krītos iegrābties"!
jaunais projektsTev nebūs neapdomātus krītus ņemt
Tālāk ceļš ved pa tādu kā dambi uz kura iekārtojušies makšķernieki, starp citu izskatās ļiti jauka vieta un ēri piebraukt ar mašīnu pie pašas upes.
panoramā uz dambjaLaba copes vietaainavaVecā DaugavaSkats uz Ciemupi no Daugavas kreisā krasta.
Pārgājiens turpinās pa šoseju, visapkārt negaiss, bet es jau esmu saulītē izžuvis man veicas. Ceļa stāvoklis ir pabriesmīgs lai brauktu ar mašīnu, bet lai ietu ar kājām nav nevainas. Izskatās ka ceļu ir plānā remontēt, vismaz kāds ir staigājis un lēmis kam būs dzīvot un kam mirt.

Kā viss sākās

Jau daudzus gadus ļoti mīlu iet pārgājienos, pārsvarā daru to vienatnē. Guļu teltī. Pirmos pārgājienus veicu gar jūru, bet sapratu, ka jūra nav priekš manis. Jūrai visa kā ir par daudz un tajā pašā laikā arī par maz. Pirms, aptuveni, pieciem gadiem izdomāju, ka vajag noiet ar kājām gar Daugavu visā tās garumā, nu ne visā, bet tajā daļā, kur šo lielisko upi sauc par Daugavu. Pašsaprotami ka sāku no augšas.

Iespaidi neatkārtojami! Apburoša daba un ainava, kas mijas ar pamestām mājām. Pēc maniem pieņēmumiem Daugavas augštecē pamestas ir septiņdesmit līdz astoņdesmit procenti mājas, arī tās, kuras ir apdzīvotas, ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Vispār situācija te, Daugavas augšgalā, ir diezgan bēdīga.

Tā nu kosmoss manī savienoja šīs lietas, ko darīt vecumdienās, burvīgo ainavu un kā pieņēmums, ka īpašumiem šeit jābūt lētiem, izlēmu, ka dabas parkā Daugavas loki ir nepieciešams kempings. Tur es kā vīrs gados varēšu uzņemt viesus, kuri mani uzturēs.

Sāku meklēt. Prasot vietējiem, neviens nevar palīdzēt, vecie saimnieki nomiruši, jaunie nerādās. Atlika tas, kas visiem - ss.lv.

Sludinājumiem sekoju ne pārāk intensīvi, ne man īsti nauda par ko pirkt, ne 100% pārliecība, ka vajag.

Arī īpašumus, kuri robežojas ar krasta līniju tik daudz nemaz nepārdod. Biju aizbraucis apskatīties kādus trīs. Viens bija tuvu ideālam, gandrīz kilometrs krasta līnijas 300 metru platumā, bet piebraukšana caur vasarnīcu ciematu Zapoļņiki, kur vietējie superplānotāji ceļus un celiņus ir sataisījuši kā zirnekļa tīklus, nenormāli šaurus un pilnīgi sapiņķerētus, Venēcijas plānotāji nervozi pīpē maliņā. Cita vieta bija pārāk tuvu Daugavpilij un ceļš uz viņu veda caur mājas pagalmu, kur smagajai mašīnai, ja nu kādreiz vajag, izbraukt nav cerību.

Pavisam negaidīti, kad kādus pāris mēnešus nebiju neko meklējis, atvēru ss.lv un IR! Daugavpils novada dome izsolē pārdod viensētu Daugavas krastā, sākuma cena 4900 EUR. Uz kartes skatoties vieta ideāla, Tieši pusceļš starp Krāslavu un Daugavpili, tikai kilometru nost no asfaltētās šosejas. Līdz izsoles pieteikšanās beigām atlikusi viena diena. Tā nu es pārbaudu vai kontā ir 10% no īpašuma vērtības, ņemu darbā brīvdienu un braucu uz Daugavas lokiem. Ierados šeit lietainā un aukstā oktobra dienā. Māja un šķūnis, gaužām bēdīgā stāvoklī, aka izskatās pēc purva akača, nepļautā zāle līdz logiem. Piebraukt ar Quattro nevar, jo jābrauc caur nezināmas izcelsmes slīkšņu. Bet ainava perfekta, māja kalna galā, lejā Daugava, var redzēt divus līkumus un dzirdēt kā upe tek. Melodija, kas nāk no tekošās Daugavas nav ne ar ko salīdzināma. Īsāk sakot, šī vieta mani paņēma savā gūstā ar pirmo reizi un bez iespējas cīnīties pretī.

Papētot kadastrs.lv datus, apstaigāju tuvākos kaimiņus un zemju īpašniekus, tā sakot, savākt informāciju. Tuvākais kaimiņš Voiceks deviņos no rīta nāca uz mājām ar folleri kabatā, bet sieva, kuru es satiku pirmo, likās, ka ir pēc infarkta, izrādās pālī. Skaidrā viņi nav bijuši kopš reizes, kad viņus satiku.

Nākošais bija Antons, krievs, īsts krievs, par kādiem runā, ka esot kārtīgi mužiki un tāds viņš arī ir. Vīrs un vārds, kurš dzer, bet dzērumā pat ar traktoru pa lauku netaisās braukt.

Tad nu vēlreiz apskatos savus jaunos īpašumus un braucu uz Daugavpils domi pieteikties izsolē.

Domē aizpildīju iesniegumu, aizgāju uz banku, pārskaitīju 10% un tad - mēneša gaidīšana.

Izsole paredzēta 11. novembrī, pirms izsoles atbraucu apskatīt savu potenciālo pirkumu vēl vienu reizi un sapratu, ka man viņu vajag. Tikai žēl, ka naudu esmu sarunājis aizņemties tik, cik būs nepieciešams, ja būšu vienīgais dalībnieks.

Pie izsoles durvīm kādi piecpadsmit cilvēki. Iepriekšējā beidzas, sākas nākamā, ārpusē paliek kādi septiņi, manējā nākamā. Iepriekšējā ar sākuma cenu līdzīgu manējai, beidzas pie 40 tūkstošiem, rokas nolaižas. Sākoties manējai izsolei, saprotu, ka esmu viens, pārējie paliek gaidīt nākamo, kura ir pēc 30 minūtēm. Tā nu es ar kārtas numuru 2 (numuru viens kāds no satraucošās iepriekšējās izsoles bija paņēmis līdzi), nosolot +50 EUR, esmu kļuvis par lauku viensētas īpašnieku. Nelieli labojumi protokolā (jālabo uz divi), kurš jau bija sagatavots, ka vinnējis ir Kaspars Freimanis ar numuru viens, un TĀDĀ, 2014. gada Lāčplēša dienā esmu kļuvis par lauku viensētas īpašnieku.

....Pirmās daļas beigas!